crash—test:

Lamborghini Aventador (by Andrew Armistead)

crash—test:

Lamborghini Aventador (by Andrew Armistead)

Ih shit i’ve got triceps :D

Ih shit i’ve got triceps :D

 

(Источник: goreygamer)

// Stāsts par mazu kaķēnu!//

  “Es noteikti izdzīvošu!” Bailes pārņēma spēcīgiem vilņiem viņa bezjēdzīgo, nevajadzīgo nevienam radību. ”Es noteikti izdzīvošu!”
Mazs, netīrs kaķēns slēpās, ierāvies stūrī starp mājām. ”Es noteikti izdzīvošu!”

  Slēpās no lielām, ļaunām, vienaldzīgām kājām, kuras ne reizi spēra viņam. Slēpāš no aukstā lietus. Slēpās no lielām, ātrām automašīnām. Slēpāš no bailīgiem zobainiem suņiem. Slēpās no šīs pasaules. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Maza, viegli aizvainojama miesa trīcēja viņam. Drīz bads piespiedīs viņu iziet no sava drošā “patvēruma”. Pēc stundas viņa mazās, nobrāztās līdz asinīm ķepiņas izdarīs dažus brašus soļus izejot uz ielas. Un pēc tam, viņš, pārvarot sevi, motivēts ar bailēm noskries ar tādu ātrumu, kādu spēj viņa apsistā miesa. Viņš paskries garām visām lielām kurpēm, plēstām krosenēm, spīdošām sandalēm. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Un viņš skrien, bet kamēr viņš sēž starp mājām, viņš domā. - Mammu, skaties! Kaķēns! - Fuj, neaiztiec viņu paskaties cik viņš neskaists un netīrs! Viņš noteikti ir slims. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Viņš jau nav vainīgs no tā, ka viņš ir tievs un netīrs! Viņš bija lielisks un mīļš kaķēns.Kažociņš bija pūkains, actiņas spīdēja. Maza astīte. Lielas austiņas. Mīlēja spēlēt ar pelīti uz diega, mīlēja siltu pienu un gulēt blakus mammai un brāļiem un māsām. Mājā, kur viņš dzīvoja, nāca cilvēki un ņēma viņa brāļus un māsas, bet pēc viņa neviens tā arī neatnāca. Tas ir tāpēc,ka viņs nebija pilnīgi balts, bet ar plankumiem. Ļaudis ilgi domāja, ko ar viņu darīt. Un izlēma, lai nevajadzētu ilgi mocīties, vienkārši iesēdināja kastē un iznesa ārā kā nevajadzīgos atkritumus. Ziņkārīgs un uzticams viņš izlīda no kastes un aizskrēja atvērt jauno pasauli. Pēc lietus viņa kažoks sasmērējies. Pieradis pie tā, ka viņu vienmār samīļoja, izsalkuma pēc, aizskrēja pie cilvēkiem un nesaprata, kāpēc viņi nav tādi kā mājās. Vardarbīgie bērni mētājās arviņu akmeņiem, kad viņš pienāca pie viņiem paspēlēties. Pieaugušie spēra ar kājām. Atgrūda ar nūjām. Uz viņu bļāva un padzina prom no visurienes. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Tagad viņs nav mīļš kaķēns. VIņš kļuva par netīru un asiņainu spalvu kamolu. Mazs, nevienam nevajadzīgs. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Mēs taču dzīvojam šajā tempā, kuru deva mums šī skarbā pasaule. Nevienam nepietiek laika paskatīties sev zem kājām, lai paskatītos vai nebradā viņi pa kāda dzīvi. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Kad viņš izlīdīs no sava patvēruma, lai atrastu barību, viņš tiks parkā, kurs grābstīsies atkritumos pie kioskiem. 
  Pilnīga tumsa pārņem viņa mazo, apsalušo miesu ar durstīgo segu. Viņš skries pie neona gaismām pie veikaliem un pieturām, lai viņam nebūtu tik bail. Viņam būs tik auksti un vientuļi, viņam vajadzēs lai viņu paglaudītu. Viņš sāks berzieties ap vienaldzīgām garāmgājēju kājām, saņemot parto spērienus. Un, beigās, noguris skries meklēt sev patvērumu, lai noslēptos un aizmigtu neveselīgajā, nemierīgajā miegā. Lai viss atkārtotos, kad viņs pamodīsies no rīta. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Viņš ieskries kādā laukumā un nevarēs uzvarēt sacīksti uz izdzīvošanu ar suni. ”Es noteikti izdzīvošu!”
  Un ieklauvēsies viņa domās, kad viņš sajutīs, kā suņa žokļi saspiežas viņa gurnā un viņs noraujas no zemes gaisā. - Fuj! Met nost šito! Ko tu atkal atradi? Ak dievs viņš var būt slims! Met nost! Kam teicu? Fuj! “Es noteikti izdzīvošu!”
  Kaķēna deguna priekšā parādījās dubļi. “Es noteikti izdzīvošu!” 

Bēdu manu lielu bēdu :D Galaxy S3 R.I.P.

Bēdu manu lielu bēdu :D Galaxy S3 R.I.P.

// Dzīves skarbā patiesība! (translated by me)//

Mēs bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr mēs to nepazaudēsim. Mēs izdzēšam telefona numuru zinot, ka tas paliks mūsu atmiņā. Mēs atvadamies, zinot, ka atkal tiksimies. Mēs sakām, ka padomāsim, zinot jau atbildi piekšlaicīgi.

Mēs meklējam kautko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot. Mēs gaidam pat tad, kad sakām “pazūdi”. Mēs strīdamies, runājot sev dvēselē “apskauj mani jau”… vienkārši apskauj. Vienkārši dzīvot un būt kādam vajadzīgs - tā jau ir dāvana. Kā svarīgi zināt, ka tu kādam vajadzīgs… un kāda sirsniņa sitas tevis dēļ. Mīlestība ir uz daudzko spējīga, neatgrūdiet to.
Katram cilvekam iekšā eksistē robeža. Jūtu robeža. Sāpju robeža. Asaru robeža. Naida robeža. Piedošanas robeža. Tāpēc cilvēki, dažreiz, var ilgi paciest. Ilgi klusēt. Ilgi veidot secinājumus. Un tad vienkārši paņemt, vienā mirklī, un aiziet, nesakot neko un nepaskaidrojot.
Vērtēt vajag ne vārdus, bet rīcību.
Ar vārdiem mēs visi viens otru mīlam.
Cilveku nevar aizmirst. Pret viņu var sākt izturēties citādāk, bet aizmirst… Aizmirst nekad…
Ja tu nevari paskaidrot, kapēc tu piedod noteikta cilvēka visas sliktās rīcības, tātad tu reāli viņu mīli.
Cik bieži dzīvē kļūdoties, zaudējam tos, kuri mums ir dārgi… Svešiem iepatikties cenšamies, gadās no tuva cilveka bēgam… Ceļam augšā tos, kuri nav mums cienīgi, bet pašus patiesi tuvus nododam… Kuri mūs tā mīl, aizvainojam, un paši gaidam piedošanu…
Kāpēc ar pašiem dārgākiem mums cilvēkiem nav fotogrāfiju?
Tāpēc, ka, kad mēs bijām laimīgi ar viņiem,
mēs nedomājām par fotogrāfijām kuras atstāt atmiņā,
Mēs vienkārši nedomājām, ka viņi aizies…

VRK RS

And I know I should have held you closer, 
and I know I should have treated you better…

But if I’m far from home….

Ты не заметишь, как пролетят года. 
Меняются люди, боги их судьи, - они все простят.
Мы пути одинаково чертим, выбрав разные корабли. 
И несут нас похожие черти, по просторам чужой земли.

Robežsargs :))

Robežsargs :))

By far
the finest tumblr
theme ever
created
by a crazy man
in Russia